Vai zināji, ka pirms dažām desmitgadēm cilvēki mierīgi sēdēja restorānos ar cepurēm galvā? Tolaik tas nevienam nešķita dīvaini — pretēji tam, kā mēs uztveram etiķeti šodien.
Fotogrāfijās no 80. un 90. gadiem bieži var pamanīt dāmas, kas sēž iekštelpās bez mēteļa, bet ar greznu cepuri. No malas varētu šķist, ka viņām auksti vai ka tas ir vecs paradums — sievietei jānosedz galva. Tomēr patiesībā tam bija pavisam cita, praktiska nozīme.
Pirms dažām desmitgadēm ziemas cepure bija ne tikai siltuma avots, bet arī statusa simbols. Ja mūsdienās cilvēki stāv rindās pēc jaunākajiem viedtālruņiem, tad toreiz sievietes pacietīgi gaidīja iespēju iegādāties greznu un tolaik ļoti pieprasītu cepuri no kvalitatīviem materiāliem.
Protams, bija arī pieejamākas un vienkāršākas cepures versijas — no mākslīgiem vai citiem viegliem materiāliem.
Tā laika muzeju apmeklētāji, koncertu un izstāžu viesi bieži parādījās sabiedrībā ar rūpīgi koptu izskatu — eleganti tērpi, klasiski aksesuāri un, protams, arī galvassegas, kas bieži tika atstātas uz galvas arī iekštelpās.
Šādas cepures bija tik vērtīgas, ka daudzas sievietes neuzdrošinājās tās atstāt garderobē teātrī vai kinoteātrī. Turklāt pie garderobes bieži bija norādes, ka “iestāde par atstātajām mantām neatbild”.
Sievietes tolaik neuzskatīja par apgrūtinājumu nēsāt cepuri arī kino, restorānā vai muzejā. Drīzāk tā bija iespēja izcelties un parādīt elegantu, laikam atbilstošu stilu. Pie tam, pēc etiķetes noteikumiem, sievietēm bija pilnīgi pieņemami neatlikt cepuri iekštelpās.
Vienā ziemas vakarā mēs bijām teātrī. Mamma, sēžot trešajā rindā, noņēma cepuri, lai bērni aiz muguras varētu labāk redzēt skatuvi. Taču šis mazais laipnības žests beidzās nepatīkami — pēc izrādes cepure bija pazudusi.
Šādas cepures bija tik vērtīgas, ka dažkārt kļuva par vieglu laupījumu garāmgājējiem. Lai to novērstu, daudzas sievietes piešuva cepurēm plānas gumijas lentītes, kuras drošībai pārlika zem zoda.
Zem siltām ziemas cepurēm frizūras parasti nezaudēja tikai formu — tās pilnībā saplaka, un mati ātrāk kļuva neizteiksmīgi. Tieši tāpēc daudzas sievietes labprāt atstāja cepuri galvā arī iekštelpās, lai saglabātu sakoptu izskatu.
Arī Latvijā tajā laikā tekstilrūpnīcās un šūšanas kombinātos regulāri pārbaudīja audumu kvalitāti. Tas bija laikmets, kad darba kārtība un rūpība tika uzskatīta par īpašu lepnumu.
Ar laiku šādas cepures kļuva par parastu apģērba detaļu, vairs ne simbolu, kas apliecina stāvokli sabiedrībā. Tagad līdzīgu lomu ieņem pazīstamu zīmolu aksesuāri un moderni gadžeti.
Modes tendences mainās, taču katrā laikmetā ir savs skaistums. Toreiz cepure bija lepnums un greznība, šodien — ērtības un personīgā stila jautājums. Un, iespējams, pēc gadiem arī mūsu šodienas ieradumi kādam šķitīs tikpat īpaši.
Ko jūs domājat — vai mode patiešām mainās, vai vienkārši atkārtojas jaunā veidā?
